Jau trīs gadus strādāju par biroja apkopēju, un vairs nevaru slēpt, kas tur notiek: ”Viņi ir traki”

Es jau trīs gadus strādāju par apkopēju, un vairs nevaru slēpt, kas tur notiek. Tā ir liela biroju ēka ar spīdīgām sienām un stikla durvīm, kur cilvēki domā, ka visu kontrolē.

Es ierodos pirms visiem pārējiem, kad ēkā vēl ir tumšs, un tikai apsargs apakšstāvā pamāj man, kad es ieeju. Liftā smaržo pēc putekļiem, kafijas un balinātāja. Es ieslēdzu gaismu, paķeru spaini un mopu un sāku dienu. Šis ir laiks, ko es mīlu visvairāk. Kad ir kluss, kad vari vienkārši būt tur un nevienu netraucēt.

Mana darba vieta ir tualetes kabīne. Viena, mums piešķirta kā “skapis”. Tur ir tualete, spainis, mops, lupatas un plaukts, kur es glabāju tēju un veco jogurtu. Dažreiz es tur sēžu un ēdu. Ne tāpēc, ka es to gribu, bet tāpēc, ka man nav kur citur ēst. Sākumā tas bija neērti. Tu runā ar saviem bērniem pa tālruni, un kāds noskalo tualeti aiz sienas. Tagad man vairs nav neērti. Es vienkārši neko nejūtu. Smaržas, skaņas — viss ir viens un tas pats. Galvenais, lai ir vieta, kur varu apsēsties un nerunāt ne ar vienu.

“Diemžēl 3. novembris nesīs kaut ko tādu, ko neesam redzējuši jau sen”: sinoptiķi prognozē laikapstākļus

Kad ienāk kolēģi, es cenšos palikt nepamanīta. Viņi iet pa gaiteni, apspriežot savus ziņojumus, plānus, atvaļinājumus, un es klusi slauku grīdu netālu. Dažreiz viņi sasveicinās. Dažreiz nesasveicinās. Dažreiz viņi paiet man garām, tikai centimetra attālumā, it kā manis tur pat nebūtu.

Dažreiz viņi lūdz mani darīt lietas, ko man nevajadzētu: mazgāt palodzi, laistīt puķes, notīrīt putekļus no kāda cita datora ekrāna. Ja atteiksies, viņi sūdzēsies vadībai. Tāpēc es to vienkārši daru. Ne tāpēc, ka esmu laipnāka par citiem, bet gan tāpēc, ka man ir apnicis skaidrot, ka arī esmu cilvēks.

VIDEO:

Dažreiz kāds uz mani skatās ar žēlumu. Dažreiz ar nicinājumu. Bet lielākoties nekas. Viņiem esmu tikai fona troksnis. Kaut kas līdzīgs mēbelēm. Kamēr vien tās ir tīras, viss ir kārtībā. Un kas to izdarīja, nevienam nerūp. Es redzu daudz. Pēc atkritumiem, ko viņi izmet, pēc tā, kas paliek uz galdiem. Vienā uzņēmumā es bieži atrodu saplēstas vēstules, citā – prezervatīvus. Cilvēki nedomā, ka kāds to pamanīs. Bet es redzu.

Es redzu visu – kurš kuru ienīst, kurš tevi apkauno, kurš klusi skumst tualetē pēc sanāksmes. Mēs, apkopējas, zinām par tevi vairāk nekā tavi kolēģi. Mēs vienkārši klusējam. Jo nevienam nerūp, ko domā sieviete ar lupatu. Mūsu alga ir smieklīga. Oficiāli tā ir minimālā alga. Pārējo sauc par “prēmiju”, it kā viņi mums darītu pakalpojumu. Labos mēnešos tā ir aptuveni trīsdesmit tūkstoši. Puse no tās tiek novirzīta ceļa izdevumiem un pārtikai.

Mēs bieži paši pērkam cimdus un tīrīšanas līdzekļus. Ja pajautāt pareizas lupatas, viņi saka: “Pagaidiet, nav budžeta.” Mēs gaidām. Un tad mēs mazgājam grīdas ar vecām lupatām, līdz tās saplīst.

Kāpēc sapņojat par savu aizsaulē aizgājušo vecmāmiņu: stāsta Viktorija Raidos

Manas rokas pastāvīgi ir sarkanas un sasprēgājušas. Tie smaržo pēc balinātāja, pat pēc piecām mazgāšanas reizēm ar ziepēm. Vakarā manas rokas deg, un šķiet, ka mana āda vienkārši padodas. Dažreiz man šķiet, ka es varētu nomazgāt visu, izņemot nogurumu. Tas iesūcas dziļāk nekā jebkuri netīrumi.

Tomēr vistrakākais ko viņa pastāstīja ir par to, kas notiek pēc ballītēm nākamajā rītā.. Par to vairāk raksta turpinājumā!

 

Šķir otru lau, lai lasītu tālāk